Uz kalendāra ir tikai 8.jūnijs, bet es jau vairāk kā mēnesi peldos gandrīz katru dienu, esmu nosauļojusies kā citus gadus, labi ja, vasaras beigās. Jau zied liepas, pirmās zemenes un gurķi jau tiek norauti dobēs.
Bet, kas gan notiek cilvēku dvēselēs? Kā vienmēr viss uzreiz un nekas vienlaicīgi. Kopš pēdējā mana ieraksta šajā blogā ir daudz ūdeņu aiztecējis, daudz negaisu nozibējis un daudz domu pārdomāts, sāpju un laimes brīžu izdzīvots, taču gribas šoreiz padalīties ar atziņu, ka mēs nekad (!) nezinām, kas būs rīt un kādi cilvēki būs mums apkārt. Reizēm šķiet, ka viss jau ir zināms uz priekšu. Ka mēs zinām, ko darīsim rīt un parīt, pēc mēneša, pēc diviem. Bet ir reizes, kad mainās it viss. Mainās darbs, mainās domas un mainās cilvēki, kas gadiem bijuši blakus. Maināmies mēs paši.
Bet, kas gan notiek cilvēku dvēselēs? Kā vienmēr viss uzreiz un nekas vienlaicīgi. Kopš pēdējā mana ieraksta šajā blogā ir daudz ūdeņu aiztecējis, daudz negaisu nozibējis un daudz domu pārdomāts, sāpju un laimes brīžu izdzīvots, taču gribas šoreiz padalīties ar atziņu, ka mēs nekad (!) nezinām, kas būs rīt un kādi cilvēki būs mums apkārt. Reizēm šķiet, ka viss jau ir zināms uz priekšu. Ka mēs zinām, ko darīsim rīt un parīt, pēc mēneša, pēc diviem. Bet ir reizes, kad mainās it viss. Mainās darbs, mainās domas un mainās cilvēki, kas gadiem bijuši blakus. Maināmies mēs paši.
Es esmu no tiem cilvēkiem, kuriem uzreiz izveidojas iespaids par otru cilvēku, visbiežāk, ļoti precīzs. Bet ir viena reize uz 100, kad es kļūdos. Ir tādi civēki, kas slēpj sevi no visa un visur. Tādi, kas dzīvo vēl ne tik ļoti ārti skrienošajam laikam līdzi. Tādi, kuri slēpj savu vārdu, tādi, kas skrien visu laiku kaut kur un neprot apstāties, neprot izbaudīt mirkli, jo visu laiku ir kaut kas jādara un par kaut ko jāsatraucas. Tādi, kas slēpj savu sirdi un dvēseli no sāpēm, jo to jau tā ir pārāk daudz. Viņi cenšas aizskriet no tā visa, tā vietā, lai veltītu laiku sev un tiktu vaļā no dzīves gūtajām nastām un pārbaudījumiem. Tādus cilvēkus ir diezgan grūti atšifrēt, tādus cilvēkus ir grūti iepazīt un iemīlēt. Bet šajā dzīvē absolūti viss ir iespējams. Vajag tikai sakrist laikam, vietai un jāizspļauj tik pāris nenozīmīgas frāzes, lai cilvēks, kurš likās, ka galīgi nav tavējais, kļūtu sirdij tik tuvs, mīļš un neaizstājams.
Un tad pienāks laiks īstai maģijai, kad redzi mazliet kautrīgi un mazliet neapzināti pastiepto roku pretī....
Un tad pienāks laiks īstai maģijai, kad redzi mazliet kautrīgi un mazliet neapzināti pastiepto roku pretī....
Roku, no kuras izdalās neaprakstāms siltums un maigums, kura ir vienlaicīgi ļoti spēcīga, bet tai pašā laikā trausla un
neaizsargāta.
Cik apbrīnojama ir dzīve!
Cik apbrīnojami daudz mēs varam sniegt viens otram, mazliet pasniedzot savu roku pretī!
