Brīvība.

Jau piecas stundas atpakaļ Rīgā...

Vairāk kā nedēļu pabiju Valmierā. Savā dzimtajā pilsētā. Izdomāju, ka ir mazliet jāatpūšas no Rīgas skaļuma, no Jūrmalas bagātības, no valodu daudzveidības un no cilvēkiem. Gan zināmiem, gan nezināmiem. Katra cilvēka dzīvē var pienākt mirklis, kad viss apkārtējais ir piegriezies tik tālu, ka negribas vairs it neko. Brīdis, kad iepriekšējā ikdienas rutīna tūlīt beigsies, notrūks tas pavediens, kas vairākus gadus ir turējis mani virs ūdens, lai neaizrītos no apkārtējiem meliem, liekulības, bet galvenais, no pašas domām un pārdzīvojumiem. Ir laiks atgriezties pie ierastā darba Jūrmalā, pie ikdienas ēdienu gatavošanas, bērnu pieskatīšanas, bērnu mācīšanas un peldēšanas. Vēl tikai vienu mēnesi.

Vakar vakarā man kāds ievērojami vecāks vīrietis teica: "paldies par to, ka esi manai sievai daudz devusi visu šo gadu laikā"! Un es aizdomājos. Ne jau par to, ko es varētu būt devusi, bet par to, cik patīkami ir saņemt šādus vārdus no cilvēka un par cilvēku, kuri paši man dod tik daudz, nemaz to neapzinoties. Tai pašā dienā, tikai dienas vidusdaļā, draudzenes mamma teica, lai es pieskatu viņas meitu tā kārtīgi un neļauju viņai norauties no ķēdes. Cik interesanta ir šī dzīve! Tik sarežģīta, jo mums patīk pašiem visu sarežģīt un katrā sīkumā saskatīt dzīves traģēdiju, kurā vajadzētu pamocīties, un tik pārsteidzoša, jo nekad nevari zināt, kas būs.

Kārtējo reizi pārliecinājos, ka domas materializējas. Pat mazākais sīkums, ja ļoti, ļoti to vēlos un dienu no dienas par to domāju, tad tas var izdoties pat tad, ja liekas, ka tas nu nekādi nevar notikt. Bet ir dzīves nejaušības, kas nemaz nav nejaušības, kas pastumj mūs un apkārtējos, lai vēlmes piepildītos. Nepieciešams tikai mazliet pacietības, mazliet uzmanības un sapratnes, ka visam ir savs laiks, un viss notiek tieši tad, kad tam lemts notikt. Ja arī tas notikums ir ar mīnusa zīmīti, tad tas ļauj mums atskatīties uz sevi un apdomāt, ko nepareizi esam darījuši, kas jāmaina sevī un ko konkrētā situācija mums ir iemācījusi.

Kas to būtu domājis, ka es gribēšu atgriezties Valmierā. Tas miers, kas tur ir. Varbūt mani piesaista tikai emocijas, ko gūstu no cilvēkiem ar ko tur satiekos. Bet varbūt tas ir tikai tāds posms, kad gribas mieru, klusumu. To sajūtu, ka visu vari izstaigāt kājām, vari pareizi aprēķināt laiku ceļam no punkta A līdz punktam B, caur punktu Z :)
Nezinu. Man ir tik gadi, cik man ir. Bet man gribas dārzu, kur paslēpties no ikdienas. Man gribas tādu klusumu, kad guļot dzird ausīs asinis cirkulējam pa apli. Varbūt mani ietekmēja tas, ka beidzot atradu dakteri, no kura man ir labāk jau pēc divām apmeklēšanas reizēm. Tās, protams, nav reizes, kuras gribētos vispār atcerēties, taču pašsajūta paliek labāka. Es palieku izturīgākā un priecīgāka. Ir miljoniem iemeslu, kāpēc es jūtos tieši tā. Vēl viens, kuru droši var arī apstrīdēt, taču daži astrologi visu cilvēka dzīvi dala sešu gadu ciklos. Un mēnesi atpakaļ manas dzīves ceturtais cikls ir noslēdzies. Tā laikam bija vasara, tagad jāiestājas rudenim, kurš prasīs no manis mieru, ģimeniskumu, noslēgtību un klusumu visapkārt. Negribas ticēt, bet iekšējais bioloģiskais pulkstenis tā vien čukst, ka kaut kur tur ir taisnība. Cik interesanta ir šī dzīve!

Ko darīt tad, kad no visas sirds vēlies palīdzēt cilvēkiem, ko mīli... kad esi gatavs atdot visu, kas Tev ir, pat, ja tā ir tikai dvēsele?! Bet palīdzēt nevar. Vienmēr visi saka, paldies par atbalstu. Bet kas ir atbalsts brīžos, kad vari tikai klusēt, kad vari tikai klausīties un domāt, kaut viņam/viņai tas viss nebūtu jāpiedzīvo. Kad esi bezspēcīgs?! Ko nozīmē tādos brīžos vārds mīlestība? Neko. Tikai tukšu skaņu ar saindētiem dzeloņiem, kas triecas pašas krūtīs. Vēl grūtāk ir tad, kad saproti, kad jūti, kad redzi, ka otram nekas nav labi, un apzinies, ka tas tā arī paliks, jo tas cilvēciņš ir tāds, kas klusēs, kas dziļi sevī cietīs, slīks savās domās, savās problēmās, savās sāpēs, nepieņemot to, ka kāds no malas varētu palīdzēt.
Palīdzība ne vienmēr nozīmē kaut ko materiālu, kaut ko vārdisku vai kaut ko tādu, ko pats nevarētu. Palīdzēt otram var arī caur pieskārienu, caur skatienu, caur klusēšanu. Vajag tikai ļaut. Vajag tikai mācēt ļaut. Cik interesanta ir šī dzīve! Cik dažādi mēs esam! Cik vienādi mēs esam!

Pārdomas, pārdomas, pārdomas. Ir labi, kad ir kāds cilvēks, kura klātbūtnē Tev nav jādomā ko un kā saki, nav jāklusē, ja ir ko teikt. Cilvēks, kuram vari izstāstīt visu kā ir, kurš sapratīs... un kurš pretī dos tieši to pašu. Izstāstīs to, ko katram nemaz nevar. To, par ko pašam sev atzīties ir kauns. Apbrīnojami ir tas, ka ar tādu cilvēku nejūti gadu starpību, kaut viņam dzīves pieredze ir tik pat kā divas reizes lielāka. Cilvēks, kurš runā manā valodā. Kurš neceļ robežas, kurš var sēdēt blakus un klusēt, jo arī es klusēju. Bet acu kontakts turpina runāt dvēseles valodā. Cik interesanti var sagadīties, ka pārdzīvojat vienā laikā vienu un to pašu. Pat tik neparastu lietu kā operāciju... ir ar ko padalīties līdz sīkumiem. Ne tikai par to, ko un kā grieza, kā tas dzīst vai nedzīst, bet arī par to, cik jauks bija anesteziologs, par to, cik simpātisks bija "špricētājs". Cilvēks ar kuru var runāt par visu un visiem, sākot ar mūs neinteresējošo politiku un beidzot ar dikti intīmām lietām. Cik interesanta ir šī dzīve! Kas kādreiz mācījis mani, tagad mācās no manis!

Neskatoties uz visu, kas notiek galvā un dvēselē, esmu labi atpūtusies. Esmu saņēmusi tās emocijas no tiem cilvēkiem, kā dēļ es braucu uz turieni. Esmu izbaudījusi visu, ko piedāvā pilsēta un tās kultūras dzīve. Pabiju tik pat kā visos pasākumos, visās aktivitātēs un lielākajā daļā ēstuvēs. Atcerējos bērnības garšu, novērtēju arī jaunas lietas un vietas! Izpeldējos Gaujā, izsēdēju visus pilsētas soliņus, izstaigāju un izbraukāju visas ielas visos rajonos :) Atzīstos, ka nebiju tikai iegājusi nevienā no Maximām! :D Es esmu es! Atkal esmu es pati!

Šīs nedēļas pērles:
- Par ko tas tik dārgi maksā?! - Par skaistumu!
- No kā man sāp tik ļoti vēders?! - No vīriešiem!
- Kas Tev par caurumu galvā? - Laikam vecmamma izēda!
Kārtējo reizi pierādās, ka vecāks cilvēks nebūt nenozīmē pieaugušāks un gudrāks. Šaurs redzesloks par dzīvi un jaunību.

Labu nakti! Drīz jāceļas uz darbu.

Dziesmu un Deju svētki!

Kā man patīk!
Emocijas ir neaprakstāmas. Tās var izjust tikai latvieši, par to es pārliecinos arvien vairāk.  Gan kā bijusī dalībniece šajos svētkos, gan kā vienkāršs skatītājs šogad.
Rīga nekad nav vēl bijusi tik pilna latviskuma, cik šajās dienās. Visur - uz ielām, transportā, ēstuvēs... visur! Visi dzied! Visi dejo. Pieturās vidējās paaudzes TDA dejo "Kas dārzā", trasportos koru dalībnieki dzied visu, kas ienāk prātā, protams, populārākās dziesmas ir "Es nenācu šai vietā" un "Ai, jel manu vieglu prātu"!! Gribas dziedāt un dejot līdzi.
Nogurums ir liels, tāds, ka acis ir sarkanā krāsā, kājas nejūt. Bet gribas redzēt un dzirdēt visu un visus. Izstaigāt arī vietas, kas iezīmētas, kā svētku pasākumu nesējas.
Iepriecināja šogad gan pūtēju koncerti, gan arī mazākumtautību sniegtie priekšnesumi. Apsveicama ir to vēlme piedalīties un parādīt sevi. Esmu sajūsmā par šī gada aktivitātēm visās Rīgas malās, bet Svētku tirdziņš Vērmaņa dārzā bija vislabākā ārpuskoncertu aktivitāte. Tik daudz visa kā! Nepietika ar diviem piegājieniem divās dienās, lai kārtīgi varētu visu izpētīt. Cik mēs esam radoši, kad ir iedvesma! Kādas tik lietas spējam izdomāt! To nevar izstāstīt, to nevar parādīt. Tas ir jāredz savām acīm, jāaptausta savām rokām, jāpasmaržo un jāpagaršo pašam. Protams, lēts prieks tas nav, bet ir arī jānovērtē cilvēku roku darbs un izdoma. Ir daudz lietu, kas var likties pavisam vienkāršas, taču vērtība izpaužas arī to cilvēku sirdīs, kas darina tās latviskās lietas, kurām ikdienā nozīme ir pavisam neliela, taču šādos kopējos Svētkos, kad tūkstošu enerģija saplūst vienā lielā mākonī bez gala un malas, tām ir tikpat liela nozīmē kā jebkam citam mūsu ikdienas dzīvē.
Kā man gribējās nopirkt visu! Sākot ar lina pelēkajām kleitām, sudraba auskariem ar latvju rakstiem un beidzot ar dažādiem koka un ādas izstrādājumiem. Nenoturējos un nopirku sev auskarus - čūskas sakrustotas uguns zīmē. Kā arī mīļajiem cilvēkiem iegādājos laimes pogas. Tā gribas, lai viņiem viss būtu labi. Pagaršoju kādas ģimenes uzņēmuma darināto sidru, godīgi sakot, ļoti garšīgs. Viegls, pussalds, pēc garšas atgādina balto vīnu, pēc fiziskām īpatnībām atgādina rozā dzirkstošo vīnu. Iepriekšējā vakarā ar draudzeni nobaudījām arī garšīgo Iļģuciema dzērveņu alu, kas vairāk atgādina morsu ar kvasa piegaršu un alus grādiem :)
Deju koncerts. Kādreiz domāju, ka tas nav tik labs salīdzinoši ar koru koncertu, taču šogad manas domas mainījās. Un ne jau tā neaptveramā precizitāte zīmēs un līnijās ir tas, kas rada to iekšējo neizstāstāmo sajūtu, bet gan noskaņa, dejotāju spēks, enerģija un atdeve. Smaidi sejā, neskatoties uz noberztajām kājām, spēku izsīkumu un karstumu. Dziedāju katru trešo dziesmu līdzi, kā arī rokas bija zili sarkanas no plaudēšanas.
Pārsteidza arī tas, ka vienā sektorā apkārt visi bija Valmierieši, blakus sēdēja meitene no skolas ar savu ģimeni, aizmugurē jaunāka gada skolasbiedri. Pa labi kāda sieviete, beigās izrādījās, ka arī no Valmieras. Vienvārd sakot, forši!
Atmosfēra pēc koncerta uz ielām arī bija kolosāla. Diena bija piesātināta tik ļoti, ka kājas sāpēja un dega... līdz mājām tikt bija gandrīz neiespējami, emocijas un spēks palika stadionā ar dejotājiem.
Svētdienas rītā pamosties bija ļoti grūti, taču iekšējais dzinulis, ka jātiek uz Svētku gājienu, lika to izdarīt. Gribējās ne tikai atbalstīt savējos paziņas un pagremdēties atmiņās, bet arī apskatīt kādas jaunās modes tendences ir tērpos. Izturējām tikai Vidzemes novadu, kas gāja tieši divas stundas un 40 minūtes. Valmiera bija pēdējā, bet tas bija tā vērts... stāvēt tajā saulē un atkal apdedzināt sevi līdz niezēšanai. Sveicām katru Valmieras kori un TDA... kā arī iemīļoto PO "Signāls"! Rokas sāka trīcēt ieraugot sev tik mīļos un pazīstamos karogus, un smaids līdz ausīm! Kliedzienu "Sveiciens Valmieras Valsts Ģimnāzijai" dzirdēja visi apkārtējie un arī piebalsoja! No gājiena puses atskanēja pretī "Sveiciens absolventiem!"! Skolas direktors ar administrāciju... pazīstamas sejas kolektīvos! Saņēmāmies ar draudzeni uz aizskrējām vēl uz priekšu, lai otru reizi ieraudzītu "savējos"! Sirds sitās! Vēlāk sariesās arī pa kādai asariņai! Misija izpildīta.
Tagad skatos tiešraidē "Līgo" koncertu! Godīgi sakot, nepatīk tik ļoti kā iepriekšējos Svētkos! Mazliet pietrūka organizētības brīžos, kad mainās kori. Otra lieta, kas šogad apbēdināja, tās ir pašas diesmas, jaunas dziesmas, jaunas apdares. Izņemtas labākās dziesmas, kas simbolizēja visus šos svētkus! Paldies par to, ka atstāja "Dziesmai šodien liela diena", visas Jāņu dziesmas, "Pērkons, saule, Daugava" un "Gaismas pils"! Ir jau skaisti, kad dzied tās pārējās dziesmas, taču pietrūkst sajūtu un dvēseliskuma, pietrūkst tā, ka var dziedāt līdzi. Pietrūkst tā traģiskā spēcīguma, kas bija dziesmās. Laikam ir pienācis tas gads, kad kaut kas jāmaina. Es uzskatu, ka var likt jaunās dziesmās, bet ne tādā daudzumā. Paši dalībnieki arī atzīst, ka nav sajūsmā par šī gada izvēli. Bet kopumā ir skaisti un ausīm baudāmi!
Bet pietiks par bēdīgo! Viss ir labi un skaisti! Cerams, ka mana dzīve iegrozīsies tādā virzienā, la varēšu piedalīties nākamajos Dziesmu un Deju Svētkos!     Iezīmes

Pavisam jauna!

Cik sen te nav būts. Izlasīju vecos ierakstus. Brīnums, bet man tie joprojām patīk. Katram dzīves posmam ir savas domas, savas vērtības un savi ideāli.
Pamazām pierodu pie sava "jaunā" ķermeņa, kuram tik izgriezta maza, bet tomēr mīļa daļiņa. Mazliet pacietības, un arī es atkal varēšu atgriezties pie sava vēlamā dzīvesveida, kad nav daudz jādomā ko un kā dari. Nepārproti!
Tik daudz kas ir mainījies gada laikā. Bet viss ir uz labu. Katrs notikums, patīkams vai nepatīkams, ir uz labu, jo mēs iemācāmies izvērtēt dažādas situācijas pateicoties savai pieredzei un tam, kas atgadījies tieši ar mums. Lai arī ik pa brīdim zūd ticība cilvēkiem, ir tādi, kas atgriež ticību. Un nevajag no katra gaidīt to sliktāko, jo tā ir rādījusi un iemācījusi dzīve, bet ir jābauda mirklis. Ir jāmācās no katra un no it visa, jāpaņem priekš sevis tas, ka nepieciešams. Jāierauga tas, ko mēs esam vienmēr vēlējušies, bet tas mums nebija. Un tas viss ir tikai jāsaprot pašam priekš sevis.
Kāpēc atsāku rakstīt? Tāpēc, ka ir tāds brīdis. Varbūt tāpēc, ka no manas ikdienas dzīves ir aizgājuši draugi pēc savas vēlmes, es nevienu neturu un nenosodu, jo katram ir savi iemesli, savs lepnums un aizspriedumi. Žēl jau reizēm ir, bet neko darīt. Tā ir katra paša izvēle.
Attiecības ir kā dejošana, ja vairs nav ko ņemt un dot pretī, ja esam izsmēluši sevi abos virzienos, un pēdējā pietura norāda, ka tālāk ir katram savs ceļš ejams. Nogurums. Vajag ko jaunu!
No savas pieredzes zinu, ka manā sirdī un dvēselē paliek katrs cilvēks, un tā vietu neaizņem neviens cits. Ja būs vēlme atgriezties, tad "laipni, lūdzu", bet arī zinu, ka jauni cilvēki atrodas jaunas vietas sirdī, jaunus plašumus dvēselē. Kāds, kas reiz nebija tik tuvs paliek tuvāks, kas bija tuvākais, paliek tālākais. Tā ir dzīve. Un neko tur nevar darīt. Rakstu, jo negribas kādu ik dienas nogurdināt ar savām garajām vēstulēm, jo vienkārši nav ar ko parunāt, nav ar ko padalīt savas emocijas. Jāparunā pašai ar sevi, jo sevi jau mēs paši saprotam labāk. Palīdzēt arī varam tikai mēs paši sev. Katram savas problēmas, savi sapņi, savas vēlmes. Ja gribas ko mainīt, tad tas jādara maziem solīšiem mēķa virzienā, vai, ja nav mērķis, tad jāpagriežas par 180 grādiem un jāiet pretējā virzienā!

Lai arī ikdienā ir daudzi nomācošie faktori, tomēr es esmu laimīga par visu, kas man ir un kas man bija dots. Jo pateicoties tam, es esmu tas, kas es esmu. Priekšā vēl garš ceļš ejams, priekšā vēl daudz kā jauna un negaidīta.

Šobrīd mani rakturo - vīns, ēdiena izzināšana, peldēšana, dzīves baudīšana un sajūtu krāšana no cilvēkiem, kuriem es neesmu nekas, bet man tie ir vesela atsevišķa un sveša pasaule. Pasaule, kura nav mana, bet kurā man ir labi un kurā gribas atgriezties vēl un vēl.