Kas mēs esam?

Mēs esam mēs. Mēs esam pašu izdarīta izvēle, nevis asinis, ko esam mantojuši. Ikvienam no mums pašam vajadzēs izraudzīties savu ceļu cauri ērkšķainiem krūmiem, nekad nešaubīgi nezinot, kas ir Labais, un meklējot to vēl un vēlreiz, lāgiem kļūdoties un sākot visu atkal no sākuma. Ikvienam no mums vajadzēs laipot starp godu un negodu, jo ceļi, kas ved uz gaismu, būs iejukuši putekļos un dubļos, un savu reizi vajadzēs līst rāpus, lai nozaudēto taku atkal atrastu. Mums visiem vajadzēs iemācīties pēc kritieniem atkal celties kājās, jo tie varoņi, kas nekad neklupa, jau sen ir nozuduši Nāves valstībā, bet te esam palikuši tikai mēs. Katru vakaru pēc saulrieta mēs sarēķināsim, cik drosmes un cik gļēvuma ir bijis šai dienā, un, ja gods būs ņēmis virsroku pār negodu, mēs teiksim, ka šī bijusi laba diena.

Kas pasaulē ir visdārgākais?

Dzenbudistu stāsts

Sensenos laikos Juaņiņa tempļa pakājē dzīvoja zirneklis, kuram piemita Budas daba.
Kādu dienu Buda parādījās zirneklim un jautāja: "Kas pasaulē ir visdārgākais?"
Zirneklis padomāja un atbildēja: "Neiegūtais un pazaudētais."
Pagāja tūkstoš gadu. Buda atkal ieradās pie zirnekļa un uzdeva to pašu jautājumu. Sekoja tā pati atbilde.
Pagāja vēl tūkstots gadu. Vējš zirnekļa tīklā iepūta rasas pilienu. Taču ilgi par tā dzidrumu priecāties neiznāca - vējš rasas lāsi drīz vien aiznesa prom. Zirneklim šķita, ka zaudēts kaut kas ļoti dārgs. Viņš jutās dziļi sāpināts.
Pie zirnekļa no jauna ieradās Buda un uzdeva jau zināmo jautājumu. Atbilde bija tā pati vecā: "Neiegūtais un pazaudētais"
"Labi,", teica Buda, "Ļaušu tev cilvēku pasaulē pastaigāties."
Zirneklis pārdzima par daiļu meiteni, vārdā Zirneklīte, un iemita kādā bagātā mājā. Kādudien imperatorspar godu dēla veiksmīgai zinību apguvei pils dārzā rīkoja svētkus. Dēla vārds bija Rasaspiliens. Daudz meiteņu bija sanācis arī Zirneklīte un Vējaplūsma. Zirneklīte cerēja, ka Buda viņai lēmis apprecēt imperatora dēlu. Bet jau pēc pāris dienām Rasaspiliens svinēja kāzas ar Vējaplūsmu.
Zirneklīte apprecējās ar Zālesstiebru, bet sirdī skuma tik ļoti, ka dvēsele, kuru katru brīdi varēja miesas atstāt.
Zālesstiebrs izmisis mierināja Zirneklīti: "Starp visām meitenēm pils dārzā tevi - pirmo un vienīgo - ieraudzīju un tūlīt iemīlēju. Ja tu mirsi, nedzīvošu arī es!`` to sacījis, jauneklis izvilka dārgakmeņiem rotātu dunci, lai padarītu sev galu."
Tajā brīdī parādījās Buda. Arī viņš uzrunāja Zirneklīti: "Vai esi pārdomājusi - kas iepriekšējā dzīvē tev atnesa pilienu rasas? Vējš? Vējš to pēc mirkļa arī aiznesa. Vai iepriekšējā dzīvē padomāji, kas ir Zāle? Tas ir stiebrs, pie kura tavs zirnekļa tīkla pavediens tempļa pakājē turējās tūkstoš gadu, bet tu tam pat acis neuzmeti! Un nu es tev vēlreiz jautāju - kas pasaulē ir visdārgākais?"
"Tas, kas mums pieder pašlaik... "

Svētdienas vakars!

Pirmo reizi varu teikt, ka man prieks, ka rīt ir pirmdiena.
Pirmkārt, jau tāpēc, ka darbā jābūt tikai pēcpusdien. Bet, galvenokārt, jo rīt atgriežas tētis no Spānijas reisa... un mājās būs hurma un mandarīni... ko tālāk ved uz Krieviju!
Jau otro dienu pēc kārtas dzeru upeņu karstos dzērienus... es gan tos karsējot papildinu ar krustnagliņām, pipariem, kanēļa standziņām, ingveru un apelsīna miziņām... tā garšo.. mmm.... krūze rokās un visu dienu nosēdēju pie multenēm un filmām. Tā ir, kad aiziet uz dejošanu pēc ilgāka laika un tad vairs nākamajā dienā nespēj pakustēt.

Decembris ir klāt!

Kā man patīk šis sniedziņš, kas jau otro vakaru pēc kārtas tik jauki krīt. Un tā sniega čīkstēšana zem kājām ir vienkārši tik jauka... ka atplaukst smaids sejā.
Kā gan iespējams izdzīvot starp diviem uguņiem? Starp baltu un melnu.. starp jā un nē!?
Reizēm vairs nesaprotu, kas es esmu vai kas es vēlos būt.. jo gribu visu un uzreiz :D Nu nē... tik traki jau nav. Bet, cik sarežģīti ir par vienu un to pašu lietu domāt divas dažādas lietas.

Laikam jau nav īstais laiks domāt par tādām lietām. Jādomā par Ziemassvētkiem un to jauko laiku, ko veltīt saviem mīļajiem.. turpināt ticēt brīnumiem, kas atrodami tikai un vienīgi mūsu pašu sirdīs un dvēselēs. Patīk tas laiks, kad katram īpaši jāizvēlas dāvana.. tas parāda to, cik ļoti pazīsti to otru cilvēciņu vai varbūt nemaz vēl nepazīsti. Bet ne tāpēc, ka tikai jāieliek ķeksītis, ka tas ir izdarīts, bet tādēļ, ka vēlies to darīt.

Kā gribas māju sajūtu 24.decembrī... un, ja tas būtu tikai manos spēkos, tad man tāda arī būtu.

Galīgā sviestā sagājusi....

Šādu komentāru par sevi dzirdu jau kuro dienu :) Bet varbūt man nāk virsū rudens depresija, kura nāk un nāk, bet tā arī paliek kaut kur gaisā karājoties, jo nemitīgi ir kaut kas jādara un jābūt pie apziņas..
Bet tā gribas kaut mirkli atdoties šai sajūtai un neko nedarīt... visu dienu nogulēt gultā nevienu neredzot, nedzirdot.. Taču, nē. Darbs, dejošana, ģimene, draugi... Vienam vajag palīdzēt to, otram to un trešam šito. Un man prieks, ka ir tādi cilvēki, kas ik pa brīdim pakustina un dzen uz priekšu darboties.
Kā, lai nesaiet sviestā, ja visu laiku kaut kas sāp un nedod mierīgi dzīvot? :D

Austrumu ekspresis.

Sēdēju šodien Kongresa nama aizkulisēs un klausījos pasakainu austrumu mūziku dzīvajā izpildījumā. Sirdspuksti paātrinājās, un tā mūzika tā ievilka sevī tik ļoti, ka tā joprojām skan kaut kur dziļi dvēselē. Prāts tika iztukšots tik tālu, ka tad, kad bija jākāpj uz skatuves, viss notika automātiski, bez jūtām, jo tās apklusa tai brīdi, kad beidzās mūzika.
Mitrais gaiss un lietus lāses mudina tik uz vienu domu. Domu par to, kādēļ tiklīdz tu sāc mainīties, pazūd visi tie, kurus tu sauc par tuvākajiem draugiem? Un pat drīzāk ne mainīties, bet sāc interesēties par to, kas patīk tev.. un neinteresējies par to, kas tevi nemaz neinteresē.
Bet, ja tu atsakies dzert, tad tevi vispār neviens vairs nesaprot...

Pavērsiens.

Kādēļ mēs vairs neticam pasakām?
Liekas viss tik pelēks apkārt. Liekas, ka uz katra stūra ir vilšanās un kāds to vien gaida, lai izdevīgā mirklī nodarītu pāri. Un līdz ar to mēs darām to, kas mums jādara, nevis to, ko mēs vēlamies. Aizmirstam sapņus par princi baltā zirgā vai par vampīru sudraba Volvo. Cenšamies būt pareizi. Cenšamies izdzīvot.
Neticami, bet pusstundas laikā spēj mainīties domas... un atkal rodas cerība, ka tomēr pastāv kaut kur tieši tas, ko mēs vēlamies. Atliek vien tīri nejauši iepazīties ar cilvēku, kuram nezini vārdu un nekad vairs nesatiksi... bet tu zini, ka gandrīz iemīlējies no pirmā acu uzmetiena... ja būtu pagājušas vēl piecas minūtes. Bet nebija lemts... pat uzzināt vārdu. Tikai vecumu un tālāko virzienu uz citu valsti. Tik daudz smieklu un smaida...

Novembris.

Novembra otrā diena jau arī drīz būs aiz muguras. Laiks tik ātri skrien. Un viss notiek tādā steigā, ka dažbrīd liekas, ka tas viss ir nosapņots un nekas vēl nav noticis. 

Kad sirds ir pilna pārdzīvojumu, tad ir vērts tomēr aiziet līdz baznīcai un pasēdēt tur, paklausīties svecīšu sprakšķēšanā...prāts tiek iztukšots, bet dvēsele piepildīta ar mieru, acis ir izbaudījušas krāšņumu... Pēc tādas pastaigas ir vērts noiet gar ziedu veikaliem un censties noturēties nenopirkt kādu orhideju, kas prakstiski nav iespējams, īpaši, ja uz šo burvīgo augu ir akcija vai tikko bijis jauns pievedums. Atzīstos, aizvakar Iļģuciema RIMI iegādājos dzeltenu orhideju ar violetu vidiņu, bet vakar IKKI bija atvestas skaistas orhidejas ar lielām lapām un katra savā neatkārtojamā krāsā, taču virsroku ņēma pumpuru skaists.... Orhidejas - tā ir mana vājība, kas, kā izrādās, spēj satuvināt divus pavisam dažādus cilvēkus. 

Priecē jaukais rudens. Neatceros, ka būtu tik maz lijis pēdējos divos mēnešos. Man patīk. Šis gads ir īpaši jauks.

Piektdiena ir klāt!

Naktī bija tik skaists pilnmēness... tik gaiša istaba man bija no tā stariem. Un pagulēt, protams, ka nevarēju. Un, kāds skaists putenis no rīta griezās apkārt mājai. Viss tik balts. Tagad spīd saule, un sniedziņš pamazām notek no visām dabas malām. Tās krāsas šobrīd mazliet atgādina pavasari - vēl vietām zaļš, bet sniegs klāj zemi. Liekas, ka laukā kādi +10 grādi, bet, nē, ir vējš, un ir tikai nulle!
Šodien būs kārtējais jaukais un sirsnīgais vakars mīļa cilvēka vadībā. Ak, tik jāieskrien Ze Donāts Virtuļos un jālaiž uz Valmieru. Ceru, ka ar manu atbraukšanu arī tur pārstās snigt un spīdēs saulīte.
Kā gribas atkal izjust to sajūtu, kad blakus ir kāds, kuram nekas nav jāskaidro, tik jāieskatās acīs un viss saliekas pa plauktiņiem.

Sapņi.

Sapnis - realitātes imitācija, ko veic uztveres sistēma. Miegā informācijas uztvere no ārpasaules, ķermeņa kustības ir niecīgas, turpretī smadzeņu aktivitāte ir diezgan liela. Guļošais redz,dzird, jūt un pārdzīvo to, kā konkrētajā brīdī apkārtējā pasaulē nemaz nav.

Kāpēc tēma par sapņiem un sapņošanu ir tik sarežģīta? Katrs apgalvo kaut ko citu, bet tikai mēs paši jūtam, kas no tā ir taisnība un kas nav.. jo mēs vairāk uzticamies tomēr sev un savai pieredzei, saviem uzskatiem.
Kas notiek mūsu prātā sapņojot? Un kādēļ daži atceras to un daži nē?
Un, kāpēc tik vienkāršu procesu, kas notiek katru nakti, katra cilvēka ķermenī, nav iespējams izskaidrot, paskaidrot un izprast. Varbūt tādēļ, ka tikai maza procentuāla daļa no mūsu smadzenēm ir izpētīta? Vai varbūt tādēļ, ka kāds nevēlas, lai mēs lienam tur, kas var mūs nobiedēt, satraukt un izmainīt mūsu dzīvi....
Cik daudz jautājumu maisās domās, taču precīzu atbildi neviens nespēj sniegt. Ir tikai jāpieņem fakti un jāmācās sadzīvot ar tiem. Izprast pašam sevi.

Reizēm man smiekliņus uzdzen cilvēki, kas saka to, ka viņi naktī neredz sapņus. Sapņus redz katrs miega laikā, kad notiek ātrās acu kustības...tas ir kā aizsargs laikā, kad cilvēks pāriet no vienas dziļā miega stadijas uz citu vai īsi pirms pamošanās. Tās ir smadzeņu aktivitātes izmaiņas, kas notiek ik pa, apmēram,  90 minūtēm. Un ilgst līdz 15 minūtēm. Bet kādu sapni varot redzēt arī dziļajā miegā, taču tur tos nav iespējams atcerēties.... Tātad vairākas reizes naktī mēs redzam kaut ko, ko zemapziņa cenšas mums pavēstīt... vai tas ir mūsu emocionālais stāvoklis, vai fiziskais... vai kaut kas saistīts ar mūsu jūtām, sajūtām, raizēm..  taču, lai it kā mūsu apziņu "netraumētu", tad sapņos redzam ne vienmēr ko tādu, kas ir tuvs realitātei, bet pavisam kaut ko fantastisku, neizprotamu, reizēm baisu. Bet reizēm redzam savas vēlmes... (tie ir infantilie sapņi), slēptas vēlmes, kuras neapzināmies, lietas, kas ir notikušas vai notiks. Un reizēm ķermenis tādā veidā cenšas mūs brīdināt par iespējamo saslimšanu, jo mūsos iekšā tas viss jau notiek, bet mēs par to tik uzzinām vēlāk, kad jau parādās noteikti simptomi.

Bet kāpēc visu ir tik grūti izskaidrot. Bet reizēm tie sapņi liekas tik pašsaprotami un loģiski.

Runā, ka sapņi ir tiešākais ceļš uz mūsu zemapziņu.. taču, kā zināms, tad starp apziņu un zemapziņu (bezapziņu) ir priekšapziņa, kas tad arī ir tā, kas darbojas kā cenzūra un ir vainīga pie tā - atcerēsimies mēs sapni vai neatcerēsimies.
Cik gan daudz informācijas mēs slēpjam paši sevī.

Svētdien mani pārsteidza kāds, kas redzēja sapni.. par to, ko es domāju un jūtu... un taisos darīt.
Par sapņu tēmu var runāt un runāt.. jo teorijas daudz, pieredzes daudz, jautājumu daudz, bet vienas konkrētas atbildes nav.

Lietas, kas var noderēt:
-> sapņi mums var palīdzēt atrisināt raizes, kas nospiež zemapziņu
-> sapņi ir simbolu kopums, kurā katrs simbols varam būt mēs paši
-> sapņu tulki - tas gan viss ir fufelis
-> miegā mēs pavadām trešdaļu savas dzīves, tātad, iemācoties tos kontrolēt, varam izveidot savu otro dzīvi.. un dzīvot kā sapnī, tad tā būs lieliska atpūta mums un mūsu ķermenim
-> pirms iemigšanas ir jāatbrīvo prāts, lai mēs neļautu savām raizēm iekļūt mūsu sapņos
-> apzinātajos sapņos var pieredzēt to, ko vēlamies un piedzīvot reālas sajūtas
-> varam uzdot skaidru un konkrētu jautājumu zemaziņai un saņemt atbildi, taču grūtākais būs to izprast
-> atcerēties sapņus - pierakstīt, galvenais skaitļus, datumus... vēlāk notikumus, krāsas, sajūtas
-> sapņot var dažādi - ar acīm ciet un ar acīm vaļā
-> ar sapņu pasauli ir jābūt uzmanīgiem, jāprot atšķirt realitāti no sapņa
-> sapnis ir būtiska cilvēka dzīves daļa ar kuru var arī sadraudzēties, tad tā kļūs par lielisku atpūtu, dziedinātāju un ceļu uz sevis izprašanu.....
-> izturieties ar cieņu pret saviem sapņiem, jo tā ir neatņemama mūsu pašu un realitātes sastāvdaļa

Un mans sapņu ķērājs beidzamā laikā ir pagalam sapūkojies.. laikam man pārāk pilna galva, un no kaut kā jātiek vaļā ;) 

Sestdienas krāsas.

Ir tikai pusdienas laiks, bet man jau tik daudz emociju! Un sajūtu. Cik viss liekas skaists! Tikko tā sniga sniegs lielām baltām pārslām, ka neko cauri nevarēja redzēt, bet nu jau viss pil un kūst un spīd saulīte.
Cik skaisti ir agri rudens rīti, kad saule aust. Šorīt pastaigājos pa kārtīgu salnu un paspēju jau uz ceļa paslidināties...
Tās krāsas, kas ir apkārt, ir tik skaistas, neatkārtojamas. No sarmas kļūst spīdīgs it viss. Liek aizdomāties par dabas īpašo nozīmi mūsu dzīvē. Mēs taču arī esam šī visa skaistā un neaprakstāmā sastāvdaļa.

Ejot uz Zolitūdes vilciena staciju, sāka aust saule. Tā kādu brītiņu slēpās tumšajos horizonta mākoņos un ar savu spīdēšanu veidoja mākoņiem zelta maliņu. Skaisti, draudīgi un neparasti.
Visi stacijas soliņi bija pārklājušies ar ledu, bet tiklīdz tiem uzspīdēja saule, tie sāka kust....

 Cik žēl, ka caur bildēm nav iespējams nodot mirkļa sajūtas un noskaņu...
Un nesanāk parādīt to patieso spīdumu, salnas burvīgo skaņu, kad viss zem kājām čarkst!

Manā pagalmā ir vairāki jauki uzraksti uz sienām un uz asfalta. Cik tas ir mīļi, kad kāds publiski parāda savu attieksmi un cenšas kādu iepriecināt pat tādā veidā, ja to nepieņems lielākā daļa un nosodīs to cilvēku, kas saķēpājis sienu.
Uzraksts: "зайка, я тебя люблю!"

Dienas atziņa: "cik daudz mēs palaižam garām guļot"

Baloni.

Dienas domugrauds: A de Sent-Ekziperī "Ja ļausi sevi pieradināt, var gadīties, ka mazliet sāpēs!"
Dienas dziesma: В. Меладзе "Небеса"

Piektdienas rīts. Vējš.

Sajūta, ka par Tevi kāds domā, mošanās un celšanās procesus padara daudz patīkamākus. Tie pāris labie vārdi no rīta rada sajūtu, ka dienai un visam apkārt notiekošajam ir kāda jēga. Gribas iet uz priekšu un darīt kaut ko, lai tās dienas rit straujāk, un ātrāk pienākt brīdis, kad tiek dota iespēja satikties....
Izgāju laukā... baudīt ledaino vēju un staigāt gumijniekos pa peļķēm. Man palika žēl to divu sētnieku, kuri jau vairākas stundas grābj labas, bet vējš tās ceļ piektā stāva augstumā. Skats ir fantastisks! Krāsains lapu virpulis un visām pusēm.
Un ko es redzēju, gaidot tramvaju!!! Sniegu starp garažām! Vai tiešām tas laiks jau ir pienācis!? Vai tiešām ir jāmeklē garās biezās jakas, vilnas zeķes, šalles un cepures? Laikam pēdējais laiks doties uz jūru.

Jauns Mēness.

Nācu mājās... protams, ka sāka nenormāli līt... bet mazliet pa kreisi no savas mājas redzēju tumši zilās debesis, kuras nebija apvijuši pelēkie mākoņi, un jauno mēnesi pa vidu. Tas šobrīd ir mazliet noliecies uz vienu pusi un izskatās pagalam šķībs, bet jau pavisam jaunā vecumā tas piesaista manu uzmanību. Kas tai mēnesī ir tik īpašs?! Nevaru sagaidīt nakāmas nedēļas nogali, kad būs pilnmēness. Man pat plānotājā ir ar spilgti dzeltenu krāsu atzīmētas šīs jaukās un enerģijas pilnās dienas, kad var negulēt un rosīties bez mitas. Tie ir mirkļi, kad mēnesī var lūkoties un lūkoties... minūtēm un stundām ilgi. Mirklis, kad ķermenis sastingst un aizsitas elpa. Kad nejūti neko, izņemot dzestrumu un tirpas pa kauliem... maģijas maigo un bīstamo pieskārienu.

Vēlāk varu stundām ilgi gudrot - vai tiešām tā parādība ir mākslīgi veidota, lai kontrolētu Zemes enerģētiku?

Vai tiešām kaut kas mākslīgs spēj ietekmēt uz dažām dienām manu biloģisko ritmu, garastāvokli un pašsajūtu, miegu. Šajās dienās liela nozīme ir pienam. Piens ir lieta, kas spēj mani iemidzināt pilnmēness dienās pirms četriem no rīta. Taču arī bez piena glāzes un negulētas nakts, es nākamajā rīta jūtos tā, it kā būtu gulējusi ļoti ciešā un spēcinošā miegā...un kas ir pats labākais brīdī, kad pamostos pilnmēness laikā? Tas, ka nenāk miegs un nav jāpārliek modinātājs par 7 minūtēm vēlāk.

Bet šobrīd manas pārdomas ir izjaucis stiprais vējš aiz loga. Tā vien liekas, ka atrodos jūras krastā un ik pa brīdim nāk virsū milzīgs vilnis. Ļoti ceru, ka nebūs kā pavasarī un vasarā, kad visi apkārtējo koku zari bija iekšā logos pēc tāda stipra vēja.

Bet šī ir tā parādība, no kuras var teikt "меня конкретно колбасит"- un šo sajūtu nekādi citi vārdi neizsaka tik precīzi un saprotami. Vējš - stihija, kas nav apturama un kontrolējama. Tāpat kā kā tās sajūtas, kas plosās sirdī. Dzirdod šo skaņu, sirds sāk drebēt un straujāk pukstēt.

Lietus.

Kā jau ierasts, tad arī šodien nācu kājām mājās. Ceļā pavadīju pusotru stundu. Interesanti, kā galvā spēj raisīties domas, ejot 10 kilometrus. Visu ceļu bija tāds ļoti pacilāts noskaņojums, neskatoties uz to, ka šonakt mans sapņu ķērājs ignorēja mani un rādīja visādus nesakarīgus sapņus un lielā daudzumā..
Nonākot līdz pilsētas centram un izejot cauri Vecrīgai, atkal sāka līt. Man patīk lietus rudenī, jo tas ir kā atvēsinoša un attīroša zemes duša pēc karstas un putekļainas vasaras. Un īpaši man tas patīk šogad. Jo ik reizi, kad palieku slapja un no maniem matiem taisni man acīs sāk pilēt lielas ūdens lāses, es atceros augusta dienu, kad vienā citā pilsētā pēkšņi sāka tik stipri līt, ka nācās plikām kājām iet pa pilsētas centru, turot rokās kurpes, visas drēbes bija izgriežamas kā pēc peldes ezerā. Bet ne jau tas padarīja to mirkli tik īpašu, bet blakus esošais cilvēks un viņa emocijas!
Cik mums reizēm maz vajag, lai ieraudzītu mirkļa burvīgumu un atcerētos to uz ilgu laiku! Tāds nieks kā lietus, brīdī, kad atveras sirds....


Šīs dienas jaukākā smarža: slapjie ozoli Vērmaņa dārzā.
Šīs dienas dziesma: Kaoma - Lambada
Šīs dienas skaistums: krāsainās kļavu lapas uz slapja asfalta fona.
(fotografēts ar telefonu)

Sarkans.

Sarkanās un baltās lielās sveces esot buršanās sveces, taču ne jau par to es gribēju rakstīt. Gribu uzrakstīt par to, ka man šobrīd istabas kreisajā stūrī pie loga deg sarkana svece. Un tās liesmiņa ir tik klusa, mierīga. Tā izskatās kā uzzīmēta vai mākslīgi veidota. Tāds iekšējs miers vijas cauri dvēseles stīgām, skatoties uz šo no vienas puses tik parasto parādību, taču no otras puses tik neparastu un bīstamu dabas stihiju kā uguns.
Visi taču ir redzējuši kā deg sveces. Dažām liesmiņas ir mazas, dažām lielas, citas deg tik mierīgi, bet citas lokās līkumu līkumos un sprakšķ, un citas vēl arī met melnus dūmus un dzirksteles. Var iedegt divas vienādas sveces, taču no vienas var pilēt vasks bez apstājas, bet no otras ne ziņas ne miņas, ka vispār ir degusi tā svece. No kā tas ir akarīgs? Vai tad no degļa kvalitātes un materiāla? Vai no tā cilvēka, kas to iededza? Vai no tā, kur tā atrodas un kas notiek apkārt?

Viedokļi dalās. Arī mans dalās. Bet es noteikti zinu trīs lietas. 1.Ausīm patīkami sprakšķ sveces tikai baznīcā. Un ir ļoti labi, ja tā nav manējā. 2.Melni dūmi, dzirksteles, liela vaska pilēšana - nav labi. 3.Fantastiski ir tad, ja svece deg tā kā mana šobrīd. Maģiskuma pieskāriens, klusums un miers. Sirdī siltums. Un tas nekas, ka aiz loga ir tikai 4 grādi, slapjas ielas un vējā krītošas lapas.

Kopumā vēl viena skaista un labi pavadīta diena! Tā iesākās 6:45, kad noskanēja modinātājs, bet no gultas izrāpos 9:05... neparasta sajūta bija! Mājās ieslēgts siltums. Maziņš, bet tomēr patīkami.
Paldies tiem mīļajiem cilvēciņiem, kas šodien mani pārsteidza! Draudzene nopirka visgaršīgāko virtuli pasaulē, ko var atrast vislabākajā virtuļu veikalā Voldemāra ielā. Māsa, mani gaidot, uztaisīja man īstas itāļu maizītes.. grauzdētas, ar olīveļļu, tomātiem, ķiplokiem, pētersīļiem... bet vēlāk, savu pirmo frikadeļu zupu mūžā, kas izrādījās ļoti garšīga. Kāds mani nosauca par vissaldāko... Bet nepārspēta palika mana mazā laimīte! Viņai tas izdevās! Pārsteigt mani līdz sirds dziļumiem ar tik mīļiem vārdiem.

Trešdienas vakars.

Katrā gadalaikā ir savs burvīgums. Kā skan krievu filmā "Dienesta romāns" - "у природы нет плохой погоды, каждая погода - благодать".
Cik skaisti šobrīd ir parki.. īpaši tai laikā, kad tik tikko paliek tumšs, bet debesis vēl ir draudīgi tumši zilā krāsā. Cik mierīgi bija parkā pie Nacionālās Operas. Skaistās, dzeltenās lapas kokos un uz zemes pēc lietus smaržo tik labi, ka gribas mirkli apstāties un baudīt šo burvīgumu. Vienīgais parks, kurā vēl nav atslēgtas strūklakas, neskatoties uz to, ka jau otro dienu ik pa laiciņam birst krusa.
Skaistākais, ko šodien redzēju, ir rudens koku krāsainās lapas, kas atspīd laternu gaismā uz tumši zila un melna debesu fona. Vēl interesantāk kļūst tad, kad debesīs paceļas kāda lidmašīna un ir redzamas baltās un mirgojošās sarkanās lampiņas.
Nākot mājās raisās visādas domas galvā... labas un ne tik labas. Gribas būt mazliet vienaldzīgākai pret notiekošo, mazliet vienkāršākai un ne tik prasīgai pret apkārtējiem.

Šīs dienas dziesma. Alla Pugačova "Айсберг". Paldies manam mīļajam cilvēciņam, kurš dzīvo Valmierā, kas ļāva šīs dziesmas visus mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus saskatīt un saklausīt pavisam citā gaismā un ar citām sajūtām.