Galīgā sviestā sagājusi....

Šādu komentāru par sevi dzirdu jau kuro dienu :) Bet varbūt man nāk virsū rudens depresija, kura nāk un nāk, bet tā arī paliek kaut kur gaisā karājoties, jo nemitīgi ir kaut kas jādara un jābūt pie apziņas..
Bet tā gribas kaut mirkli atdoties šai sajūtai un neko nedarīt... visu dienu nogulēt gultā nevienu neredzot, nedzirdot.. Taču, nē. Darbs, dejošana, ģimene, draugi... Vienam vajag palīdzēt to, otram to un trešam šito. Un man prieks, ka ir tādi cilvēki, kas ik pa brīdim pakustina un dzen uz priekšu darboties.
Kā, lai nesaiet sviestā, ja visu laiku kaut kas sāp un nedod mierīgi dzīvot? :D

Austrumu ekspresis.

Sēdēju šodien Kongresa nama aizkulisēs un klausījos pasakainu austrumu mūziku dzīvajā izpildījumā. Sirdspuksti paātrinājās, un tā mūzika tā ievilka sevī tik ļoti, ka tā joprojām skan kaut kur dziļi dvēselē. Prāts tika iztukšots tik tālu, ka tad, kad bija jākāpj uz skatuves, viss notika automātiski, bez jūtām, jo tās apklusa tai brīdi, kad beidzās mūzika.
Mitrais gaiss un lietus lāses mudina tik uz vienu domu. Domu par to, kādēļ tiklīdz tu sāc mainīties, pazūd visi tie, kurus tu sauc par tuvākajiem draugiem? Un pat drīzāk ne mainīties, bet sāc interesēties par to, kas patīk tev.. un neinteresējies par to, kas tevi nemaz neinteresē.
Bet, ja tu atsakies dzert, tad tevi vispār neviens vairs nesaprot...

Pavērsiens.

Kādēļ mēs vairs neticam pasakām?
Liekas viss tik pelēks apkārt. Liekas, ka uz katra stūra ir vilšanās un kāds to vien gaida, lai izdevīgā mirklī nodarītu pāri. Un līdz ar to mēs darām to, kas mums jādara, nevis to, ko mēs vēlamies. Aizmirstam sapņus par princi baltā zirgā vai par vampīru sudraba Volvo. Cenšamies būt pareizi. Cenšamies izdzīvot.
Neticami, bet pusstundas laikā spēj mainīties domas... un atkal rodas cerība, ka tomēr pastāv kaut kur tieši tas, ko mēs vēlamies. Atliek vien tīri nejauši iepazīties ar cilvēku, kuram nezini vārdu un nekad vairs nesatiksi... bet tu zini, ka gandrīz iemīlējies no pirmā acu uzmetiena... ja būtu pagājušas vēl piecas minūtes. Bet nebija lemts... pat uzzināt vārdu. Tikai vecumu un tālāko virzienu uz citu valsti. Tik daudz smieklu un smaida...

Novembris.

Novembra otrā diena jau arī drīz būs aiz muguras. Laiks tik ātri skrien. Un viss notiek tādā steigā, ka dažbrīd liekas, ka tas viss ir nosapņots un nekas vēl nav noticis. 

Kad sirds ir pilna pārdzīvojumu, tad ir vērts tomēr aiziet līdz baznīcai un pasēdēt tur, paklausīties svecīšu sprakšķēšanā...prāts tiek iztukšots, bet dvēsele piepildīta ar mieru, acis ir izbaudījušas krāšņumu... Pēc tādas pastaigas ir vērts noiet gar ziedu veikaliem un censties noturēties nenopirkt kādu orhideju, kas prakstiski nav iespējams, īpaši, ja uz šo burvīgo augu ir akcija vai tikko bijis jauns pievedums. Atzīstos, aizvakar Iļģuciema RIMI iegādājos dzeltenu orhideju ar violetu vidiņu, bet vakar IKKI bija atvestas skaistas orhidejas ar lielām lapām un katra savā neatkārtojamā krāsā, taču virsroku ņēma pumpuru skaists.... Orhidejas - tā ir mana vājība, kas, kā izrādās, spēj satuvināt divus pavisam dažādus cilvēkus. 

Priecē jaukais rudens. Neatceros, ka būtu tik maz lijis pēdējos divos mēnešos. Man patīk. Šis gads ir īpaši jauks.