Kādēļ mēs vairs neticam pasakām?
Liekas viss tik pelēks apkārt. Liekas, ka uz katra stūra ir vilšanās un kāds to vien gaida, lai izdevīgā mirklī nodarītu pāri. Un līdz ar to mēs darām to, kas mums jādara, nevis to, ko mēs vēlamies. Aizmirstam sapņus par princi baltā zirgā vai par vampīru sudraba Volvo. Cenšamies būt pareizi. Cenšamies izdzīvot.
Neticami, bet pusstundas laikā spēj mainīties domas... un atkal rodas cerība, ka tomēr pastāv kaut kur tieši tas, ko mēs vēlamies. Atliek vien tīri nejauši iepazīties ar cilvēku, kuram nezini vārdu un nekad vairs nesatiksi... bet tu zini, ka gandrīz iemīlējies no pirmā acu uzmetiena... ja būtu pagājušas vēl piecas minūtes. Bet nebija lemts... pat uzzināt vārdu. Tikai vecumu un tālāko virzienu uz citu valsti. Tik daudz smieklu un smaida...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru