Cik sen te nav būts. Izlasīju vecos ierakstus. Brīnums, bet man tie joprojām patīk. Katram dzīves posmam ir savas domas, savas vērtības un savi ideāli.
Pamazām pierodu pie sava "jaunā" ķermeņa, kuram tik izgriezta maza, bet tomēr mīļa daļiņa. Mazliet pacietības, un arī es atkal varēšu atgriezties pie sava vēlamā dzīvesveida, kad nav daudz jādomā ko un kā dari. Nepārproti!
Tik daudz kas ir mainījies gada laikā. Bet viss ir uz labu. Katrs notikums, patīkams vai nepatīkams, ir uz labu, jo mēs iemācāmies izvērtēt dažādas situācijas pateicoties savai pieredzei un tam, kas atgadījies tieši ar mums. Lai arī ik pa brīdim zūd ticība cilvēkiem, ir tādi, kas atgriež ticību. Un nevajag no katra gaidīt to sliktāko, jo tā ir rādījusi un iemācījusi dzīve, bet ir jābauda mirklis. Ir jāmācās no katra un no it visa, jāpaņem priekš sevis tas, ka nepieciešams. Jāierauga tas, ko mēs esam vienmēr vēlējušies, bet tas mums nebija. Un tas viss ir tikai jāsaprot pašam priekš sevis.
Kāpēc atsāku rakstīt? Tāpēc, ka ir tāds brīdis. Varbūt tāpēc, ka no manas ikdienas dzīves ir aizgājuši draugi pēc savas vēlmes, es nevienu neturu un nenosodu, jo katram ir savi iemesli, savs lepnums un aizspriedumi. Žēl jau reizēm ir, bet neko darīt. Tā ir katra paša izvēle.
Attiecības ir kā dejošana, ja vairs nav ko ņemt un dot pretī, ja esam izsmēluši sevi abos virzienos, un pēdējā pietura norāda, ka tālāk ir katram savs ceļš ejams. Nogurums. Vajag ko jaunu!
No savas pieredzes zinu, ka manā sirdī un dvēselē paliek katrs cilvēks, un tā vietu neaizņem neviens cits. Ja būs vēlme atgriezties, tad "laipni, lūdzu", bet arī zinu, ka jauni cilvēki atrodas jaunas vietas sirdī, jaunus plašumus dvēselē. Kāds, kas reiz nebija tik tuvs paliek tuvāks, kas bija tuvākais, paliek tālākais. Tā ir dzīve. Un neko tur nevar darīt. Rakstu, jo negribas kādu ik dienas nogurdināt ar savām garajām vēstulēm, jo vienkārši nav ar ko parunāt, nav ar ko padalīt savas emocijas. Jāparunā pašai ar sevi, jo sevi jau mēs paši saprotam labāk. Palīdzēt arī varam tikai mēs paši sev. Katram savas problēmas, savi sapņi, savas vēlmes. Ja gribas ko mainīt, tad tas jādara maziem solīšiem mēķa virzienā, vai, ja nav mērķis, tad jāpagriežas par 180 grādiem un jāiet pretējā virzienā!
Lai arī ikdienā ir daudzi nomācošie faktori, tomēr es esmu laimīga par visu, kas man ir un kas man bija dots. Jo pateicoties tam, es esmu tas, kas es esmu. Priekšā vēl garš ceļš ejams, priekšā vēl daudz kā jauna un negaidīta.
Šobrīd mani rakturo - vīns, ēdiena izzināšana, peldēšana, dzīves baudīšana un sajūtu krāšana no cilvēkiem, kuriem es neesmu nekas, bet man tie ir vesela atsevišķa un sveša pasaule. Pasaule, kura nav mana, bet kurā man ir labi un kurā gribas atgriezties vēl un vēl.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru