Nonākot līdz pilsētas centram un izejot cauri Vecrīgai, atkal sāka līt. Man patīk lietus rudenī, jo tas ir kā atvēsinoša un attīroša zemes duša pēc karstas un putekļainas vasaras. Un īpaši man tas patīk šogad. Jo ik reizi, kad palieku slapja un no maniem matiem taisni man acīs sāk pilēt lielas ūdens lāses, es atceros augusta dienu, kad vienā citā pilsētā pēkšņi sāka tik stipri līt, ka nācās plikām kājām iet pa pilsētas centru, turot rokās kurpes, visas drēbes bija izgriežamas kā pēc peldes ezerā. Bet ne jau tas padarīja to mirkli tik īpašu, bet blakus esošais cilvēks un viņa emocijas!
Cik mums reizēm maz vajag, lai ieraudzītu mirkļa burvīgumu un atcerētos to uz ilgu laiku! Tāds nieks kā lietus, brīdī, kad atveras sirds....
Šīs dienas jaukākā smarža: slapjie ozoli Vērmaņa dārzā.
Šīs dienas dziesma: Kaoma - Lambada
Šīs dienas skaistums: krāsainās kļavu lapas uz slapja asfalta fona.
(fotografēts ar telefonu)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru