Ir tikai pusdienas laiks, bet man jau tik daudz emociju! Un sajūtu. Cik viss liekas skaists! Tikko tā sniga sniegs lielām baltām pārslām, ka neko cauri nevarēja redzēt, bet nu jau viss pil un kūst un spīd saulīte.
Cik skaisti ir agri rudens rīti, kad saule aust. Šorīt pastaigājos pa kārtīgu salnu un paspēju jau uz ceļa paslidināties...
Tās krāsas, kas ir apkārt, ir tik skaistas, neatkārtojamas. No sarmas kļūst spīdīgs it viss. Liek aizdomāties par dabas īpašo nozīmi mūsu dzīvē. Mēs taču arī esam šī visa skaistā un neaprakstāmā sastāvdaļa.
Ejot uz Zolitūdes vilciena staciju, sāka aust saule. Tā kādu brītiņu slēpās tumšajos horizonta mākoņos un ar savu spīdēšanu veidoja mākoņiem zelta maliņu. Skaisti, draudīgi un neparasti.
Visi stacijas soliņi bija pārklājušies ar ledu, bet tiklīdz tiem uzspīdēja saule, tie sāka kust....
Cik žēl, ka caur bildēm nav iespējams nodot mirkļa sajūtas un noskaņu...
Un nesanāk parādīt to patieso spīdumu, salnas burvīgo skaņu, kad viss zem kājām čarkst!
Manā pagalmā ir vairāki jauki uzraksti uz sienām un uz asfalta. Cik tas ir mīļi, kad kāds publiski parāda savu attieksmi un cenšas kādu iepriecināt pat tādā veidā, ja to nepieņems lielākā daļa un nosodīs to cilvēku, kas saķēpājis sienu.
Uzraksts: "зайка, я тебя люблю!"
Dienas atziņa: "cik daudz mēs palaižam garām guļot"
Dievinu to uzrakstu! :)
AtbildētDzēst