Sapņi.

Sapnis - realitātes imitācija, ko veic uztveres sistēma. Miegā informācijas uztvere no ārpasaules, ķermeņa kustības ir niecīgas, turpretī smadzeņu aktivitāte ir diezgan liela. Guļošais redz,dzird, jūt un pārdzīvo to, kā konkrētajā brīdī apkārtējā pasaulē nemaz nav.

Kāpēc tēma par sapņiem un sapņošanu ir tik sarežģīta? Katrs apgalvo kaut ko citu, bet tikai mēs paši jūtam, kas no tā ir taisnība un kas nav.. jo mēs vairāk uzticamies tomēr sev un savai pieredzei, saviem uzskatiem.
Kas notiek mūsu prātā sapņojot? Un kādēļ daži atceras to un daži nē?
Un, kāpēc tik vienkāršu procesu, kas notiek katru nakti, katra cilvēka ķermenī, nav iespējams izskaidrot, paskaidrot un izprast. Varbūt tādēļ, ka tikai maza procentuāla daļa no mūsu smadzenēm ir izpētīta? Vai varbūt tādēļ, ka kāds nevēlas, lai mēs lienam tur, kas var mūs nobiedēt, satraukt un izmainīt mūsu dzīvi....
Cik daudz jautājumu maisās domās, taču precīzu atbildi neviens nespēj sniegt. Ir tikai jāpieņem fakti un jāmācās sadzīvot ar tiem. Izprast pašam sevi.

Reizēm man smiekliņus uzdzen cilvēki, kas saka to, ka viņi naktī neredz sapņus. Sapņus redz katrs miega laikā, kad notiek ātrās acu kustības...tas ir kā aizsargs laikā, kad cilvēks pāriet no vienas dziļā miega stadijas uz citu vai īsi pirms pamošanās. Tās ir smadzeņu aktivitātes izmaiņas, kas notiek ik pa, apmēram,  90 minūtēm. Un ilgst līdz 15 minūtēm. Bet kādu sapni varot redzēt arī dziļajā miegā, taču tur tos nav iespējams atcerēties.... Tātad vairākas reizes naktī mēs redzam kaut ko, ko zemapziņa cenšas mums pavēstīt... vai tas ir mūsu emocionālais stāvoklis, vai fiziskais... vai kaut kas saistīts ar mūsu jūtām, sajūtām, raizēm..  taču, lai it kā mūsu apziņu "netraumētu", tad sapņos redzam ne vienmēr ko tādu, kas ir tuvs realitātei, bet pavisam kaut ko fantastisku, neizprotamu, reizēm baisu. Bet reizēm redzam savas vēlmes... (tie ir infantilie sapņi), slēptas vēlmes, kuras neapzināmies, lietas, kas ir notikušas vai notiks. Un reizēm ķermenis tādā veidā cenšas mūs brīdināt par iespējamo saslimšanu, jo mūsos iekšā tas viss jau notiek, bet mēs par to tik uzzinām vēlāk, kad jau parādās noteikti simptomi.

Bet kāpēc visu ir tik grūti izskaidrot. Bet reizēm tie sapņi liekas tik pašsaprotami un loģiski.

Runā, ka sapņi ir tiešākais ceļš uz mūsu zemapziņu.. taču, kā zināms, tad starp apziņu un zemapziņu (bezapziņu) ir priekšapziņa, kas tad arī ir tā, kas darbojas kā cenzūra un ir vainīga pie tā - atcerēsimies mēs sapni vai neatcerēsimies.
Cik gan daudz informācijas mēs slēpjam paši sevī.

Svētdien mani pārsteidza kāds, kas redzēja sapni.. par to, ko es domāju un jūtu... un taisos darīt.
Par sapņu tēmu var runāt un runāt.. jo teorijas daudz, pieredzes daudz, jautājumu daudz, bet vienas konkrētas atbildes nav.

Lietas, kas var noderēt:
-> sapņi mums var palīdzēt atrisināt raizes, kas nospiež zemapziņu
-> sapņi ir simbolu kopums, kurā katrs simbols varam būt mēs paši
-> sapņu tulki - tas gan viss ir fufelis
-> miegā mēs pavadām trešdaļu savas dzīves, tātad, iemācoties tos kontrolēt, varam izveidot savu otro dzīvi.. un dzīvot kā sapnī, tad tā būs lieliska atpūta mums un mūsu ķermenim
-> pirms iemigšanas ir jāatbrīvo prāts, lai mēs neļautu savām raizēm iekļūt mūsu sapņos
-> apzinātajos sapņos var pieredzēt to, ko vēlamies un piedzīvot reālas sajūtas
-> varam uzdot skaidru un konkrētu jautājumu zemaziņai un saņemt atbildi, taču grūtākais būs to izprast
-> atcerēties sapņus - pierakstīt, galvenais skaitļus, datumus... vēlāk notikumus, krāsas, sajūtas
-> sapņot var dažādi - ar acīm ciet un ar acīm vaļā
-> ar sapņu pasauli ir jābūt uzmanīgiem, jāprot atšķirt realitāti no sapņa
-> sapnis ir būtiska cilvēka dzīves daļa ar kuru var arī sadraudzēties, tad tā kļūs par lielisku atpūtu, dziedinātāju un ceļu uz sevis izprašanu.....
-> izturieties ar cieņu pret saviem sapņiem, jo tā ir neatņemama mūsu pašu un realitātes sastāvdaļa

Un mans sapņu ķērājs beidzamā laikā ir pagalam sapūkojies.. laikam man pārāk pilna galva, un no kaut kā jātiek vaļā ;)