Sarkans.

Sarkanās un baltās lielās sveces esot buršanās sveces, taču ne jau par to es gribēju rakstīt. Gribu uzrakstīt par to, ka man šobrīd istabas kreisajā stūrī pie loga deg sarkana svece. Un tās liesmiņa ir tik klusa, mierīga. Tā izskatās kā uzzīmēta vai mākslīgi veidota. Tāds iekšējs miers vijas cauri dvēseles stīgām, skatoties uz šo no vienas puses tik parasto parādību, taču no otras puses tik neparastu un bīstamu dabas stihiju kā uguns.
Visi taču ir redzējuši kā deg sveces. Dažām liesmiņas ir mazas, dažām lielas, citas deg tik mierīgi, bet citas lokās līkumu līkumos un sprakšķ, un citas vēl arī met melnus dūmus un dzirksteles. Var iedegt divas vienādas sveces, taču no vienas var pilēt vasks bez apstājas, bet no otras ne ziņas ne miņas, ka vispār ir degusi tā svece. No kā tas ir akarīgs? Vai tad no degļa kvalitātes un materiāla? Vai no tā cilvēka, kas to iededza? Vai no tā, kur tā atrodas un kas notiek apkārt?

Viedokļi dalās. Arī mans dalās. Bet es noteikti zinu trīs lietas. 1.Ausīm patīkami sprakšķ sveces tikai baznīcā. Un ir ļoti labi, ja tā nav manējā. 2.Melni dūmi, dzirksteles, liela vaska pilēšana - nav labi. 3.Fantastiski ir tad, ja svece deg tā kā mana šobrīd. Maģiskuma pieskāriens, klusums un miers. Sirdī siltums. Un tas nekas, ka aiz loga ir tikai 4 grādi, slapjas ielas un vējā krītošas lapas.

Kopumā vēl viena skaista un labi pavadīta diena! Tā iesākās 6:45, kad noskanēja modinātājs, bet no gultas izrāpos 9:05... neparasta sajūta bija! Mājās ieslēgts siltums. Maziņš, bet tomēr patīkami.
Paldies tiem mīļajiem cilvēciņiem, kas šodien mani pārsteidza! Draudzene nopirka visgaršīgāko virtuli pasaulē, ko var atrast vislabākajā virtuļu veikalā Voldemāra ielā. Māsa, mani gaidot, uztaisīja man īstas itāļu maizītes.. grauzdētas, ar olīveļļu, tomātiem, ķiplokiem, pētersīļiem... bet vēlāk, savu pirmo frikadeļu zupu mūžā, kas izrādījās ļoti garšīga. Kāds mani nosauca par vissaldāko... Bet nepārspēta palika mana mazā laimīte! Viņai tas izdevās! Pārsteigt mani līdz sirds dziļumiem ar tik mīļiem vārdiem.