Jauns Mēness.

Nācu mājās... protams, ka sāka nenormāli līt... bet mazliet pa kreisi no savas mājas redzēju tumši zilās debesis, kuras nebija apvijuši pelēkie mākoņi, un jauno mēnesi pa vidu. Tas šobrīd ir mazliet noliecies uz vienu pusi un izskatās pagalam šķībs, bet jau pavisam jaunā vecumā tas piesaista manu uzmanību. Kas tai mēnesī ir tik īpašs?! Nevaru sagaidīt nakāmas nedēļas nogali, kad būs pilnmēness. Man pat plānotājā ir ar spilgti dzeltenu krāsu atzīmētas šīs jaukās un enerģijas pilnās dienas, kad var negulēt un rosīties bez mitas. Tie ir mirkļi, kad mēnesī var lūkoties un lūkoties... minūtēm un stundām ilgi. Mirklis, kad ķermenis sastingst un aizsitas elpa. Kad nejūti neko, izņemot dzestrumu un tirpas pa kauliem... maģijas maigo un bīstamo pieskārienu.

Vēlāk varu stundām ilgi gudrot - vai tiešām tā parādība ir mākslīgi veidota, lai kontrolētu Zemes enerģētiku?

Vai tiešām kaut kas mākslīgs spēj ietekmēt uz dažām dienām manu biloģisko ritmu, garastāvokli un pašsajūtu, miegu. Šajās dienās liela nozīme ir pienam. Piens ir lieta, kas spēj mani iemidzināt pilnmēness dienās pirms četriem no rīta. Taču arī bez piena glāzes un negulētas nakts, es nākamajā rīta jūtos tā, it kā būtu gulējusi ļoti ciešā un spēcinošā miegā...un kas ir pats labākais brīdī, kad pamostos pilnmēness laikā? Tas, ka nenāk miegs un nav jāpārliek modinātājs par 7 minūtēm vēlāk.

Bet šobrīd manas pārdomas ir izjaucis stiprais vējš aiz loga. Tā vien liekas, ka atrodos jūras krastā un ik pa brīdim nāk virsū milzīgs vilnis. Ļoti ceru, ka nebūs kā pavasarī un vasarā, kad visi apkārtējo koku zari bija iekšā logos pēc tāda stipra vēja.

Bet šī ir tā parādība, no kuras var teikt "меня конкретно колбасит"- un šo sajūtu nekādi citi vārdi neizsaka tik precīzi un saprotami. Vējš - stihija, kas nav apturama un kontrolējama. Tāpat kā kā tās sajūtas, kas plosās sirdī. Dzirdod šo skaņu, sirds sāk drebēt un straujāk pukstēt.